Bīstami tuvu priekšā
29. Augusts 1943
Dažu kilometru attālumā no Yelnya, mēs vajadzēja turēt un gaidīja mūsu priekšnieks, Viņš nāca atpakaļ no komandējuma, instruktā a. Viņš paziņoja par atrašanās vietu, lai rindās un deva rīkojumu. Situācija bija šāda: Mums ir jābūt darbības jomā, kur mēs esam bijuši, bet mums jāpaliek tieši auto un būtu 2 km aiz priekšā, lai gaisa apšaudes stāvoklis[Hena]. Pozīcija, mums nācās atstāt šeit pirms dažām dienām, Krievi okupēja. Cik labi, Mums nācās atstāt šo pozīciju.
Tagad bija skaidrs, mums, Ko mums saskaras. Uz Protzetika atgrieztas nfahrzeuge. Mēs bijām gatavi. Savienošana ar bandoleers piesieti pie, Pārvadā siksnas, lai izdarītu un tērauda ķivere var iestatīt. Mums visiem bija […] notīriet, Kas tas ir risks, noteikt smago pretgaisa akumulatoru tik tuvu aiz priekšējā. Tur varētu nokļūt katru šautene shot. Ir arī plaša un vērtīga ierīce nav, veidot bīstamu stāvoklī. Daudzi no mums, kas atrodas šādas pozīcijas. Tas bija kaut kas jauns man. Es pat priecājās, ka, kā es paņēma šo jautājumu. Vai trauksme vai bailes sagrābj mani, vai_ar ī mani jaunu, Ungeschehene un neskarta ar piedziņas priekšpusē. Nemiers mani piemeklēja jau, tas tāpēc, lai kaut ko teiktu, ceļojums nezināmajā, man bija. Bet tuvumu un saviem kolēģiem klātbūtne bija pull sevi kopā. Klusums, un vienaldzība mani balsoja citādi. Kur es auto būs B, jo mēs visi iet ar.
Un tā mēs braucām projām. Šautenes, Mēs, Muni automašīnu un tankkuģu kravas automašīnas. Pirmo reizi tā izgāja caur Yelnya. Ir vēl mums piedāvā reālu, akūti vidēji attēlu. Es gribētu minēt tikai vienu piemēru., jo vēlāk reiz tā arī esmu. Yelnya, bija kareivis mājās. Joprojām bija skaistākā satiksmes un Rote Kreuz Schwestern izskatījās vēl mundri vicināšanu ārā pa logu. Mēs atstājām pilsētu dienvidaustrumu virzienā.
Jo ceļš uz slikto un tika paplašināta, Mēs braucām pa ceļu pa laukiem un pļavām, kur drīz tika pagarināts vienmērīgāku ceļa. Stagnācija, radās tā bieži, tāpēc, ka mums ļoti daudzi transportlīdzekļi, Jā visas kolonnas, kas ieradās, lai apmierinātu. Tas bija ASV lēni spāņu. Artilērijas un citiem transportlīdzekļiem brauca atpakaļ, un tikai tad mēs kā artilērijas velk uz augšu. Dažādi mēs dzirdējām pat teikt par: Krievu uzbrukumu, izrāviens, mūsu patvērums, u.c.. Tagad mēs sapratām, mūsu pretgaisa pozīciju 2 km aiz priekšā ir kaut kas, iespējams. Lai gan mūsu rokasgrāmata bija precīzi orientēti, Viņa uzstāja, ka tomēr kompānija.
Karaspēks, ASV tikās mums visiem priecīga seja izskatījās pēc. Es nezinu, bet tagad, vai viņi ir laimīgi, jo mums dažreiz bija sūdi uz priekšu, vai viņi bija laimīgi, ka beidzot baidās 8,8 Šautenes brauca uz priekšu, vai viņi mums smējās, jo mēs aizbraucām krievi tieši rokās.
Mēs pa kreisi ceļš un labi iebrauca reljefa. Laiks bija brīva teritorija, Tas jau tika teikts “veikt nelielu”, Ienaidnieka izpratne, un tas gāja galvu reibinošā ātrumā pa šīm atrašanās vietām. Tikai jāšanās putekļu mākonī, viņi pārcēlās no transportlīdzekļiem, tev aiz muguras, verwünschten mums, jo tie bija plaši. Un mēs redzējām Granat ietekmi, pat. Arī uz šo mazo ceļu joprojām slejas nāca mums pretī. Atkal bija mūsu baterija.
